Velosipēdu eksperta, konstruktora un izmēģinātāja Bruno Šulca stāsts par pieredzēto "Cube" velosipēdu ražotnē Valdershofā.
- Nebūt ne reti mūsu presē var pamanīt rakstus par autoražotājiem. No “National Geographic” populārā seriāla “Megafactories” var uzzināt kā top “Corvette”, “Bugatti” vai “Aston Martin”, nemaz jau nerunājot par ikdienišķajiem “Ford”, “Wolkswagen” un “Audi”. Latvijas televīzijā raidījumā “Zebra” par sasniegumiem autobūvē regulāri informē Pauls Timrots. Daudz retāk mēdiju telpā var atrast informāciju par to, kā top velosipēdi.
Pasaulē viss nepārtraukti mainās: laiku pa laikam dzimst jaunas leģendas, kas sāk mīt uz papēžiem pasaules varenajiem, neļaujot tiem ieslīgt rutīnā. Konkurence – tas ir progresa virzītājspēks. “Giant”, “Trek”, “Scott” velopasaulē ir grandi ar vārdu, kas komentārus neprasa, un vareno “klubiņā” ielauzties ir ļoti grūti – sāncensība ir milzīga. Taču laiku pa laikam kādam tas izdodas.
Veloaprindās aizvien biežāk sāk pieminēt vārdu “Cube” – tā sauc vienu no tām salīdzinoši nedaudzajām veloražotāju kompānijām, kas bāzējas tepat Eiropā. Savā relatīvi īsajā pastāvēšanas vēsturē “Cube” jau paguvis sevi nopietni pieteikt velopasaulei, pakutinot nervus tās varenajiem, un tagad esmu pārliecināts, ka tas nav viņu pēdējais vārds.
Īss ieskats vēsturē
“Cube” CV līdzinās daudzu pasaulslavenu zīmolu veiksmes stāstiem. Šis aizsākās 1991. gadā Vācijas mazpilsētiņas Valdershofas mēbeļu fabrikā, kur kāds vīrs izgatavoja krēslus. Viņa atvase Markuss tēva atvēlētajā fabrikas stūrītī uz Āzijā iepirktu velosipēdu rāmju bāzes sāka ķimerēt kopā divriteņus, ko pārdeva, lai apmaksātu savas studijas.
Pirmie ražojumi tika tirgoti ar nosaukumu “Slickrock”. Taču to steidzīgi nācās aizstāt ar citu, – kādās sacīkstēs, kur Markus bija ieradies, lai reklamētu savus garabērnus, atklājās, ka šis zīmols velopasaulē jau eksistē. Tā “Slickrock” pārtapa par “Move”. Taču arī šis vārds izrādījās jau patentēts.
Ražošanai paplašinoties, Markuss palēnām izveidoja ap sevi domubiedru komandu – kodolu tagadējam “Cube”. Starp citu, pašreizējam firmas nosaukumam nav nekāda sakara ar kubu (angl. cube – kubs) – “Cube” ir vien skanīgs burtu salikums, kas “smadzeņu vētras” laikā bija iešāvies prātā Markusa sievai.
Arī tagad, kad “Cube” jau tiek uzskatīts par vienu no perspektīvākajiem veloražotājiem pasaulē, divriteņi top turpat Valdershofā, – pilsētiņā, kurā dzīvo tikai 5 tūkstoši iedzīvotāju, un tāpat kā pirms 20 gadiem, tur izgatavo arī krēslus. Mainījušās vien proporcijas – mēbeļu ražotne aizņem mazu stūrīti 20 000 kvadrātmetru lielajā “Cube” “impērijā”, kas piedzima nieka 50 kvadrātmetros.
Tagad “Cube” ražo visu modeļu velosipēdus, ko tirgo vairāk nekā 30 pasaules valstīs, gadā saražojot gandrīz 300 tūkstošus braucamo. Ja vēl tikai pirms dažiem gadiem rūpnīcas produktivitāte bija 400 velosipēdi dienā, tad šodien šis skaitlis sasniedzis jau 2000 un ražotāji plāno jau tuvākajā laikā to palielināt līdz 2800.
Lai apmierinātu strauji augošo pieprasījumu, rūpnīca strādā divās maiņās, un ik minūti pa konveijeri no ceha izslīd divas kartona kastes ar glīti iepakotiem velosipēdiem. Salīdzinot ar velobūves gigantiem, tas nav daudz. Taču “Cube” vadās pēc principa “labāk mazāk, toties labāk”. Viņi taisa velosipēdus tiem, kuriem tas ir kaut kas vairāk nekā tikai pārvietošanās līdzeklis – “gardēžiem”.
Uz Valdershofu
“Cube” ir demokrātisks uzņēmums, kura devīze – “tuvāk tautai”. Ik rudeni, kad velosezona Eiropā praktiski jau noslēgusies, “Cube” saviem dīleriem ļauj apskatīt ražotni un iepazīstina ar nākošā gada piedāvājumu. Latvijā “Cube” produkcijas izplatītājs ir veikalu tīkls “Fans”, kuras komanda jau dažus gadus ar “Cube” divriteņiem piedalās sacensībās.
Kādā drēgnā oktobra vakarā mēs – astoņi vīri – sēdāmies mikrobusiņā un devāmies uz Vācijas dienvidiem, uz Bavāriju aplūkot “Cube” “impēriju”. Tas bija traks, nogurdinošs četru dienu ceļojums – divas diennaktis ceļā un divas piesātinātas dienas rūpnīcā.
Valdershofa atrodas apvidū, kur pakalns paceļas aiz pakalna, turklāt tieši tobrīd rudens tos bija ietērpis košās krāsās. Vēl divriteņi, zirgi un šaurie lauku celiņi ir spilgtākie pirmie iespaidi. Mēs apmetāmies šī skaistuma vidū – nelielā lauku motelītī kilometrus desmit no Valdershofas.
Rudeņos šādas divu dienu ekskursijas pa rūpnīcu notiek pēc koveijera principa. Mēs nomainījām slovākus. Taču ne brīdi neradās iespaids, ka tas notiek rutinēti – mūsu delegāciju sagaidīja kā vienīgo un ilgi gaidīto. Gidi bija divi jauni puiši – Karstens un Marks.
Pirmais, kas ierodoties piesaistīja uzmanību, bija iespaidīgu izmēru rudens lietavu piemirkusi telts, kas kā svešķermenis disonēja ar elegantajiem rūpnīcas korpusiem.
Saimnieki it kā atvainodamies skaidroja, ka vasarā pieprasījums pēc viņu produkcijas sasniedzis tādus neparedzētus apmērus, ka pasūtītājam uz konkrētu divriteni bijis jāgaida pat divas nedēļas. “Uz sitiena” neesot bijis vietas kur glabāt detaļas, tādēļ uzcēluši telti. Turpmāk tā vairs nebūšot – iepirktas jaunas platības vairāku modernu noliktavu būvei.
Kāpēc “Cube”?
“Naturālās saimniecības” laiki, kad divriteņi no A līdz Z tapa vienuviet, ir pagājuši. Tas attiecināms arī uz “Cube” – rāmji tiek izgatavoti Taivānā, taču atšķirībā no vairuma konkurentiem, kas savas ražotnes pilnībā pārceluši uz Ķīnu, Taivānu, Vjetnamu vai Malaiziju, vācieši savus modeļus izstrādā, konstruē, izmēģina un saliek Vācijā, mazajā Valdershofā.
Vairums detaļu gan tiek importētas no Šveices, Itālijas, Japānas, ASV un citām velolielvalstīm. Arī cehi, kur braucamie tiek likti kopā, atgādina īstu tautu “bābeli” – dzirdama čehu, krievu, ukraiņu, poļu valodas. Gastarbaiteri skrūvē, pieslīpē, spieķo pako. Taču tie nav aziāti, kuri nereti strādā neapkurinātos angāros uz plikas grīdas par minimālās iztikas tiesu, kur darba rezultāts ir adekvāts.
Valdershofā par strādniekiem rūpējas pēc Eiropā noteiktiem standartiem. “Cube” ir arī liela moderna ēdnīca. Lai nekas neietu zudumā pat importēto detaļu iepakojuma kartons te tiek sasmalcināts, presēts un nosūtīts uz pārstrādi. Dārgi? Jā, bet tie ir punktuālie vācieši… Arī par raitu darba organizēšanu atbild viņi.
Protams, ir arī izņēmumi: nesen “smadzeņu centram” piesaistījuši ķīnieti – kaut arī pavisam jaunu, toties, kā izsacījās mūsu gidi, “puisi ar galvu”, turklāt, runājot par austrumnieku, pat saimnieku balsīs varēja saklausīt pietāti.
“Cube” ir divi galvenie trumpji ar ko tas “sit” savus konkurentus – filigrāni izstrādāta tehnoloģiskā ķēde, kas ļauj visīsākajā laikā uz konveijera nomainīt modeļus un operatīva visjaunāko tehnoloģiju ieviešana.
Katras velosipēdu ražotājfirmas vizītkarte ir rāmis. “Cube” savējos izgatavo no visvieglākajiem konstrukciju materiāliem, ko izmanto veloražošanā – alumīnija un karbona. Taisījuši arī no titāna, bet turpmāk nodomājuši no tā atteikties dēļ nelielā pieprasījuma – šis materiāls ir dārgs.
"Cube” šķiet atradis “zelta vidusceļu” starp trim savstarpēji “konfliktējošiem” rāmja raksturlielumiem – vieglumu, izturību un eleganci, vēlamo rezultātu panākot ar jauninājumu ieviešanu salīdzinoši senos tehnoloģiskos procesos. Ar īpašu hidroformēšanu (tehnoloģija tiek turēta noslēpumā), nekaitējot izturībai, tiek veidotas rāmju dažādās “sejas”, bet ar auksto stiepšanu t.s. batingu tiek stiprinātas (izveidota biezāka sieniņa) rāmja vietas, uz kurām iedarbojas vislielākā slodze.
“Cube” runasvīri īpaši uzsver faktu, ka viņu ražotie rāmji nav uzlaboti to priekšteči, bet ikviens jauns izstrādājums ir unikāls – radīts “no nulles”.
Rāmji no Taivānas uz Valdershofu tiek transportēti nekrāsoti, bet divu piekaru rāmji (ar amortizātoriem) – pat izjauktā veidā. Rāmju krāsošana tiek veikta izmantojot vēl viena Bavārijas lepnuma – BMW – krāsošanas-lakošanas tehnoloģijas. Starp citu, Valdershofā tieši pretī “Cube” cehiem atrodas fabrika, kur šim vācu autobūves grandam izgatavo detaļas. Pirms transportēšanas uz salikšanas cehu, no testa laboratorijas nākušie rāmji tiek ne tikai ielikti speciālās kastēs, bet arī rūpīgi ietīti gaisa pūslīšu plēvē – dubults neplīst.
No A līdz Z
Sākas viss rūpnīcas dizaina un attīstības centrā, kur katru jaunu modeli, inženieri rada un izmēģina virtuāli, izmantojot speciālas datorprogrammas. Pēc virtuālā modeļa datiem ar trīsdimensiju printeri, kas ārēji ļoti atgādina birojos redzēto veco labo “Xerox”, no speciālas masas tiek “izcepti” rāmja gabaliņi. Tos salīmējot kopā iegūst jau reālu taustāmu velosipēda rāmi, kurš tiek gruntēts un nokrāsots.
Kad radītāji ar rezultātu ir apmierināti, dokumentācija ceļo uz Taivānu. Tur ķīnieši jau no paredzētā materiāla – alumīnija vai karbona – izgatavo pirmos paraugus, kas tiek nogādāti Valdershofā. Daži no paraugiem tiek nodoti rūpnīcas braucējiem-izmēģinātājiem, bet pārējie paredzēti iznīcināšanai ar dažādiem datorizētiem “inkvizīcijas” rīkiem rūpnīcas testu laboratorijā, nosakot to reālo izturības robežu. Tepat tiek testētas arī citas velosipēda sastāvdaļas – dakšas, sēdekļa caurules, kā arī viss divritenis kopumā. Dažām īpaši smalkām pārbaudēm tiek izmantots par lāzers.
Rāmju kvalitātes testus speciāli “Cube” ir izstrādājusi Minhenes tehniskā universitāte. Kad rāmis vispusīgi pārbaudīts un uzklausīts testa braucēju viedoklis, tiek izšķirts – vai nu produktam uzreiz dot “zaļo gaismu” vai veikt kādas izmaiņas, kas nozīmē to, ka uz atkal Taivānu jāsūta labojumu dokumentācija un jāsagaida jauni paraugi, ar kuriem pārbaudes jāatkārto.
Ceļš, ko izvēlējušies “Cube” radītāji, nav tas vienkāršākais un ne tuvu – lētākais, taču viņu produkti top ar sirdi un pazinējs to prot novērtēt.
Bet velosipēda salikšanā viss sākas ar riteni. Strādnieki tikai saliek spieķus, savienojot aploku ar rumbu, un tālāk jau visu dara automāts. Speciāla robota programma seko līdzi kvalitātei, katra (!) spieķa pievilkšanas parametru līknes parādot operatoram uz šķidro kristālu displeja. Bezkaislīga automātika – tā kā nekādu “gan jau aizies”.
Tālāk ritenis tiek pie riepas, kas uzreiz tiek piepumpēta, bremzes rotora un zobratu kasetes. Daži modeļi tiek komplektēti ar citu zīmolu jau gataviem riteņiem, piemēram, “Easton”. Tie uz konveijeri dodas, apejot riteņu cehu.
Tālāk pēc detalizētas tehnoloģiju izstrādes divritenis nonāk uz konveijera, kas “Cube” ir iekares tipa. Te divritenis pārvietojas strādniekam ērtā augstumā, turklāt, kas svarīgi, ar riteņiem uz leju. Saku to tādēļ, ka daudzās Āzijas rūpnīcās konveijers ir piestiprināts grīdai un divriteņi virzās pa to ar riteņiem uz augšu. Vāciešu variants ir dārgāks, taču strādniekiem, kas tekalē ap divriteņiem, ir vairāk vietas – ja rodas nepieciešamība, var izspurgt arī pa konveijera apakšu. Turklāt variantā “ar riteņiem uz augšu” divritenim var precīzāk noregulēt transmisiju, un topošo braucamo var pagriezt pēc vajadzības praktiski jebkurā leņķī.
Lieki teikt, ka visas detaļas saliktas pa attiecīgām kārbām – nekur nekas nemētājas. Tādu kārtību varētu apskaust par namamātes. Ordnung muss sein! (“kārtībai jābūt”), kā bieži mīl teikt vācieši.
Nākošais etaps – jau gatavā divriteņa iepakošana. Un arī te ir kāds ”knifs” – pirms kartona iepakošanas kārbā ar jau iekšā esošo divriteni tiek iesistas pēdējās kniedes, to saudzīgi apņem kalibrēšanas mašīnas sieniņas. Šis process padara kārbu maksimāli pieguļošu divritenim, mazinot risku, ka transportējot, tas pa kārbas iekšu “ļurkājoties” tiks apdauzīts.
Pēdējais etaps – loģistikas centrs, kas iespējams savu iespaidīgo izmēru dēļ atrodas pilsētiņas otrā malā. Te raitam darbam līdz pēdējam sīkumam viss automatizēts. Autokrāvēja vadītājs tikai piebrauc pie vajadzīgās plauktu rindas un tālāk jau vien garlaikoti noskatās, kā viņa ieprogrammētais braucamais ne vien atrod vajadzīgo plauktu, bet arī novieto vai noceļ no tā nepieciešamo kasti ar iepakotu divriteni. Ordnung muss sein!
Izbrauciens
Kad pirmā viesošanās diena tuvojās nobeigumam, ar mums sasveicināties atnāca pats “Cube” “tēvs” Markuss Pirners. Lai nu ko, taču klasisku lielas firmas direktoru šis druknais smaidīgais puisis atgādināja vismazāk: pagariem pinkainiem matiem, tērpies padilušos džinsos un adītā džemperī. Īsāk sakot – “mūsējais”! Tikām pacienāti ar picām, kam sekoja “saldais ēdiens” – izbrauciens ar nākotnes modeļiem.
Vispirms tikām ietērpti “Cube” komandas braucēja ekipējumā, – bez velosipēdiem ar “Cube” zīmolu top arī veloratiņi, apģērbs, ķiveres, mugursomas un citi braucēja atribūti.
Lai braucamos varētu novērtēt vispusīgi, maršrutu mūsu gidi bija izvēlējušies sarežģītu. Vispirms bija jāminās pret kalnu, kura augstumu nezinājām, jo ceļš veda pa mežu. Taču par to, ka zems tas nebija, varēja spriest uzbraucot – virsotnē pūta spēcīgs vējš un gaisa temperatūra bija par pāris grādiem zemāka nekā lejā, tuva nullei. Virsotnē atradās skatu tornis, kas todien gan bija tikai tornis bez “skata” – dēļ biezo mākoņu un rasinošā lietus.
Bijām sasvīduši, tādēļ, lai nesaaukstētos, nofotografējāmies un tūlīt pat devāmies atceļā, kas izvērtās par īstu “krievu ruleti”. Iedomājieties, – lejup pa kalnu takām, kur zem nokritušo koku lapu kontrastainās ņirboņas nav redzami nedz akmeņi, nedz dubļi un slikti “izlasāms” reljefs, lielā ātrumā cieši citu aiz cita traucamies velosipēdus. Un tagad iedomājieties, ka viens krīt… Par laimi tā gan nenotika, taču tuvu tam bija. Pāpiezīmē, ka tā veicās ne visiem – gidi mums pastāstīja, ka pirms pāris dienām smagu kritienu te piedzīvojis pieredzējis velosportists no Slovākijas.
Man šis nobrauciens bija sarežģīts jo īpaši – kādā posmā divriteni vadīju ar vienu roku, otrā turot ieslēgtu videokameru. Tikpat lielu nervu spriedzi sēžot uz divriteņa biju izjutis vēl tikai vienreiz mūžā – Maskavas centrā, kad lavierēju cauri vājprātīgai autobraucēju straumei. Pēc brauciena, kad divriteņus aizvedām uz mazgātavu, no savējā šķīros ar nožēlu…
Atvadas no Valdershofas
Pēdējā viesošanās dienā apmeklējām “Cube” “slavas zāli”, kur vienuviet aplūkojams viss, kas top ar “Cube” zīmolu. Te goda vietā izstādīts kāds īpašs divritenis, aprakstīts ar daudziem autogrāfiem. Tos atstājuši Vācijas izlases futbolisti, kuri piedalījās 2012. gada Eiropas čempionātā futbolā un, kuriem kubisti bija uzdāvājuši pa divritenim.
“Slavas zālē” mums bija noorganizēta vēl kāda tikšanās, ko personīgi es uzskatu par visvērtīgāko, – ar cilvēku, kurš atbild par divriteņu izskatu, ar rūpnīcas galveno dizaineri Gregoru Dautsu. Viņš mūs iepazīstināja ar to, kādā veidā laboratorijā top jaunie modeļi – sākot ar skicēm un beidzot ar paraugiem, ko iegūst izmantojot trīsdimensiju printeri.
Partnerattiecības vislabāk stiprinās nepiespiestā atmosfērā – to zina ikviens darījums cilvēks, un par to vēlreiz pārliecinājāmies, kad gidi mūs uzaicināja uz savu iemīļoto restorānu. Vācijā “saišu stiprināšana” notiek pie alus kausa un lielas…, nē, milllllllzīgas cūkas ciskas ar kāpostiem.
Atvadījāmies no Valdershofas ar “Cube” konceptuālā salona apmeklējumu – veikala ar savu seju, savu šarmu, ko grūti aprakstīt, tādēļ labāk nemēģināšu – varat apskatīt paši. Tas gadījumā, ja dosieties izbraucienā pa Bavāriju (ar divriteni, auto vai kā citāti) un piestāsiet Valdershofā. Īpaši iesaku turp doties tiem, kuriem patīk miers, klusums un brīnišķīgā Bavārijas daba, tiem, kam nav svarīgi sevi parādīt un uz citiem paskatīties. Valdershofas apkārtnē ir ne tikai lieliski veloceliņi ar daudzveidīgu maršrutu tīklu, bet arī daudz iezīmētu pastaigu taku un slēpošanas trašu.
Pēc atgriešanās mājās
Pats esmu velosipēdu konstruktors, un mani maz kas var pārsteigt, izbrīnīt vai sajūsmināt, taču šī bija viena no tādām reizēm. Ja ieskatās internetā, dažādi jaunumi velopasaulē parādās vai ik dienas, un nievājošais teiciens “izgudrot divriteni” te pilnīgi nevietā. Daudzas fiškas jau biju redzējis, bet ar vāciešiem piemītošo punktualitāti viņu elegantajā izpildījumā tas bija kas īpašs un baudāms!
Pieminēšu lietas, kas no viesošanās “Cube” īpaši aizķērušās prātā.
Bieži, braucot ar divriteni, rodas vēlēšanās mainīt sēdekļa augstumu, taču ai, kā negribas apstāties un ķimerēties! “Cube” piedāvā risinājumu – izmantojot hidrauliku, šo darbu var paveikt ar vienu pogas spiedienu, nenokāpjot no braucamā.
Vai atkal, man pašam bieži gadījies, tā ka kāda no daudzajām trosītēm, kas piestiprinātas rāmim, aiz kaut kā aizķeroties vai krītot, saliecas. “Cube” savas trosītes noslēpj rāmju iekšienē – droši, un arī divritenis izskatās elegantāks.
Katrs (!) velosipēds, kuru konstrukcijā izmantota augsta moduļa oglekļa šķiedra – karbons – tiek vispusīgi testēts un sertificēts, par ko liecina attiecīga informācija uz rāmja. Testu laboratorija, kur to veic, bija viena no tām divām telpām rūpnīcā, kurā nedrīkstēja fotografēt. Otra – dizaina un attīstības centrs, kur, neskatoties uz atkārtotu lūgumu, netikām pat ielasti, jo, kā mums paskaidroja, tur rit darbs jau pie 2014. gada modeļu izstrādes.
Pēc tā, ko redzēju Valdershofā, var diezgan droši spriest par velosipēdu ražošanas tendencēm nākotnē, dažas no kurām mani nedaudz pārsteidza. Viena – augošais pieprasījums pēc velosipēdiem ar 29 collu riteņiem. Līdz šim 29-niekus izmantoja vien pilsētas velosipēdu komplektēšanā, bet tagad – arī mauntiņu. Pamatojums, – ar to tiek panākta divriteņa lielāka stabilitāte smagās trasēs – akmeņainās, izdangātās, dubļainās.
Pieprasījums pieaug arī pēc velosipēdiem, kas aprīkoti ar akumulatoru un nelielu motoriņu, kādus ražo “Cube”. Ļoti interesanti šķita sieviešu un bērnu divriteņi, kā arī modē nākušie skrejriteņi mazākiem braucējiem.
Autora foto
