Pēc jūnija beigās veiktās riteņbraucēju skaitīšanas, par ko jau ziņojām, atklājās, ka pār Dienvidu tiltu stundas laikā no 8 līdz 9 uz darbu dodas 42 riteņbraucēji, no kuriem 3 izvēlas pārvietoties nevis pa ietvi, bet gan ielas braucamo daļu. Tas rosināja izbraukt Dienvidu tiltu, sākot no Slāvu pārvada, un dienas laikā pārliecināties par tā piemērotību vai nepiemērotību riteņbraukšanai.
Savu ceļojumu sāksim no Piedrujas ielas. Tas ir netālu no daudziem zināmā Cenu kluba. Ietve pietiekami plata, lai atvēlētu vietu arī riteņbraucējiem, taču marķējuma nekāda nav, jābrauc uz labu laimi cerībā, ka tiksim uz tilta pirms tas šķērso dzelzceļu.
Apmales pie izbrauktuvēm šajā posmā ideālas - vienā līmenī ar ietvi.
Gājēju celiņš noved līdz labi marķētai, vakaros spoži apgaismotai neregulējamai pārejai pār Lubānas un pēc tam Slāvu ielu. Saskaņā ar Ceļu satiksmes noteikumiem šajā vietā būtu jānokāpj no divriteņa un kājām jāšķērso iela, stumjot riteni. Tos, kas to izdomāja, vajadzētu atvest uz šo kristojumu un parādīt, cik tas bezjēdzīgi - mašīnu šajā posmā tikpat kā nav, pilnīgi pietiktu ar prasību pie šādām pārejām velosipēdam piestāt (kā pie STOP zīmes), lai pārliecinātos, ka autovadītājs, ja tāds tuvumā, pamanījis un braukt tālāk.
Pie paša Slāvu pārvada Slāvu iela jāšķērso vēlreiz. Te gan apmales krietni par augstu.
Lai tiktu pāri dzelzceļam, jātiek līdz ietvei uz tilta. Turp ved metāla kāpnes, pa kurām divritenis jāuzstiepj līdz aptuveni 3-4 stāvu mājas augstumam.
Pāris puišiem, kas pabrauca garām, kamēr fotografēju, kāpnes problēmas nesagādāja, taču, kā tās pievarēt māmiņām ar bērniem, vecākiem, kas, izmantojot bagāžnieka sēdeklīti vai speciālo piekabīti, ved mazuļus uz bērnudārzu vai velotūristiem ar somām apkrautiem divriteņiem? Vienīgo alternatīvo iespēju - liftu - izmantot nedrīkst. Kādam velosipēdu nīdējam ienācis prātā uzlīmēt aizlieguma zīmi uz durvīm! Turpat pie uzraksta, ka liftu novēro (tātad var arī atbraukt un sodīt?). Nejēdzība!
Citādi Slāvu pārvada šķērsošana problēmas nerada. Aiz tā vien jāpārbrauc atkal pāri ieliņai un pa ietvi jāvirzās Maskavas ielas virzienā.
Arī te gana plata ietve izbūvēta līdz ar tilta pievedceļiem, ļoti dīvaini, ka nav iedomājušies nomarķēt velojoslu uz tās. Riteņbraucēju manāms diezgan daudz, ne tikai to, kas brauc pāri tiltam.
Lai tiktu atkal uz tilta, nākas izbraukt krietnu līkumu - vispirms virzienā uz Krasta ielu un pa to līdz krustojumam pie Lido, tad pāri četrām brauktuvēm. Kad tikts tām pāri, pagriežamies pa kreisi un atkal uz labu laimi virzamies Dienvidu tilta virzienā. Arī te nav nedz gājējiem, nedz riteņbraucējiem (tikai auto) domātas norādes.
Pirms tilta kārtējā neregulējamā pāreja. Labi pārskatāma gan gājējiem, gan velosipēdistiem, gan arī autobraucējiem. Apmales zemas. Kāda jēga stumt riteni pāri zebrai? Pietiktu vien ar īslaicīgu piestāšanu.
Dienas laikā braucot pāri Dienvidu tiltam, uz braucamās daļas manāmi vairāk velosipēdisti, nekā uz ietves. Tiem, kas izmanto divriteni darba darīšanās vai sportam, lielā līkumošana, braucamā stiepšana pa trepēm un stumšana pāri gājēju pārejām īsti neder. Posms, ko varētu izbraukt kādās 4 minūtēs, prasīja pārdesmit minūtes.
Caur Twitter apjautājos arī par citu velosipēdistu pieredzi, šķērsojot Dienvidu tiltu. Te atbildes:
