Velopasaules raidījuma sākumā, Viesturs Silenieks dalījās ar iespaidiem par velo jomas situāciju Parīzē, stāstot par velo nomas iespējām, kā arī riteņbraucējiem atvēlēto infrastruktūru. Tā kā Rīga tiek uzskatīta par mazo Parīzi, ciemos tika aicināts Rīgas velo darba grupas vadītājs Toms Kokins, kurš sīkāk stāstīja par šajā gadā gaidāmajām pārmaiņām velo jomā Rīgā.
Viesturs Silenieks: - Tom, Tavs vārds pēdējā laikā ir dzirdēts daudzkārt, jo sabiedrībā manāma neizpratne par gaidāmo. Vai spiediens no medijiem un sociālajiem tīkliem ir jūtams? (smejas)
Toms Kokins: - Jā, bet gribētu teikt, ka tas nav sliktā nozīmē – tas sniedz veselīgu adrenalīna devu un nav garlaicīgi. Jaunie risinājumi skars diezgan lielu sabiedrības daļu un mans kā pilsētplānotāja uzdevums ir rēķināties ar sabiedrības uzskatiem, tādēļ analizēti tiek visi viedokļi.
V.S.: - Vai Tev kā riteņbraucējam ir viedoklis, ka velosipēds ir galvenais transporta līdzeklis un citiem pilsētā nav vietas?
T.K.: - Ir jāsaprot, kādēļ mēs kaut ko vēlamies uzlabot. Nevienu transportu nevēlos uzsvērt kā prioritāru, bet mums ir jāsaprot, ka pats galvenais pilsētvidē ir sniegt iespēju pārvietoties pēc iespējas efektīvāk. Profesionāli sakot, pati svarīgākā ir mobilitāte.
V.S.: - Tātad nevis satiksme, bet mobilitāte?
T.K.: - Tieši tā. Ja līdz šim plānojām satiksmi, skaitot transporta līdzekļus un konstatējot, cik transporta līdzekļu vienā stundā iziet cauri vienai ielai, tad es pieturos pie jaunas filozofijas. Šīs metodes būtība ir skaitīt, cik cilvēku vienības kursē vienā telpas vienībā. Ja mēs skatāmies datus par to, ar ko cilvēki Rīgā pārvietojas, tad var secināt, ka 60% brauc ar sabiedrisko transportu, 30% izvēlas privāto mašīnu, turpretī 10% ir riteņbraucēji vai gājēji. Interesants fakts, ka no šiem 30%, kuri pārvietojas ar savu auto, 55% ir Pierīgas iedzīvotāji, kuri ierodas Rīgā kā ikdienas imigranti. Rodas jautājums – kāpēc tie, kuri sēž sabiedriskajā transportā un ir vairākumā (60%) cieš no tiem, kuru skaits ir mazāks, bet to pārvietošanās veids rada lielāko sastrēgumu? Tādēļ vēlreiz uzsveru, ka cīņa ir par sabiedrisko mobilitāti. Viens no mūsu darbības mērķiem ir atslogot Rīgas centru no privātajām automašīnām, kuras ir ļoti neefektīvas – šeit dominē tikai cilvēku tieksme pēc ērtībām. Uz vienu cilvēku automašīna aizņem ļoti daudz vietas, kā arī skatoties no ekonomiskā viedokļa, mēs patērējam daudz mazāk līdzekļus, ja patērējam vienu iekšdedzes dzinēju uz vairākiem cilvēkiem.
V.S.: - Bet autovadītāji, atšķirībā no riteņbraucējiem, maksā nodokļus gan par ceļu uzturēšanu, gan akcīzes nodokli...
T.K.: - Protams, bet autovadītājs arī rada zaudējumus – kaut vai piesārņo gaisu. Pēc taisnīguma principa, maksāt vajag tam, kurš rada zaudējumus.
V.S.: - Ielu malās stāv mašīnas, bet, ja riteņbraucējs savu velosipēdu noliktu uz ceļa, autovadītājs nesaprastu, ko viņš atļaujas. Bet tajā pašā laikā – autobraucējs ar savu transportu aizņem tik pat daudz. Cik, Tavuprāt, efektīvi tiek izmantota telpa, kas ir no ēkas sienas līdz ēkas sienai?
T.K.: - Efektivitāte Rīgas centrā ir diezgan zema. Tā pati sniega kupenu analīze, ar kuru visiem esmu apnicis, lieliski parāda, ka autotransportam brauktuve atvēlēta nepelnīti daudz. Bet, tajā pašā laikā, neatbalstu vienvirziena domāšanu, jo ir jāsaprot, ka arī auto ir ekonomisks spēks. Šobrīd nav balansa, jo viss pakārtots vienam transporta līdzeklim, nevis cilvēkam.
Gan auto, gan velo kustības var apvienot, īpaši nemainot līdzšinējo transportu kustību
V.S.: - Vai brauktuves sašaurināšana un velo joslas ieviešana brauktuvju malās, neradīs sastrēgumus?
T.K.: - Šo jautājumu dzirdu ļoti bieži. Kritiski paskatoties uz ielām, ir jāsaprot, ka gan auto, gan velo var salikt kopā, īpaši nemainot līdzšinējo transportu kustību. Satiksmes infrastruktūra, kuru pašlaik lietojam, ir balstīta uz pagājušā gada ideoloģiju. Jāsaprot, ka šīs platās brauktuves un lielie rādiusi autovadītāju padara neuzmanīgāku, piemēram, ja autovadītājam ir zaļā gaisma, tam atslēdzas visas maņas – viņš vienkārši brauc. Tas pats ir ar gājējiem, jo visvairāk tie cieš tieši uz gājēju pārejām, kur tiem vajadzētu būt priekšrokai, bet negadījumi notiek tāpēc, ka zūd reakcija. Pilsētas centrā ir pastiprināti jārēķinas ar visiem ceļu satiksmes dalībniekiem.
V.S.: - Kā piemēru varu minēt atšķirību starp auto satiksmi un velo satiksmi – ja saskrienas divi autobraucēji, tad ne tikai rodas milzu sastrēgumi, bet arī bezjēdzīgi tiek dedzināta degviela, kā arī šie cilvēki dotajā brīdī rada zaudējumus nacionālajā kopproduktā. Turpretī, ja notiek avārija starp diviem riteņbraucējiem, neviens cits necieš.
Velo joslu ieviešana daļēji mainīs arī autobraucēju paradumus
V.S.: - Tu strādā pie velo joslu projekta kopā ar Elmāra Daniševska biroju. Lūdzu pastāsti, kā process virzās uz priekšu!
T.K.: - Ir lielas cerības pirmos projektus sagaidīt jau vasarā un tajā tiks iesniegta Elizabetes, Brīvības iela no VEF tilta līdz Bruņinieku ielai, Dzirnavu, Lāčplēša iela (posmā no Skolas ielas veloceļa līdz Birznieka Upīša ielai). Avotu ielā ir doma izslēgt tranzīta iespējas, jo šai ielai ir milzu potenciāls attīstībai. Gribētos cerēt, ka šīs lietas neiesprūdīs kādā birokrātiskajā gaitenī, kā tas mēdz notikt.
V.S.: - Izstāsti, kas notiks ar mašīnām vietās, kur tiks ieviestas joslas.
T.K.: - Kā kurā ielā. Piemēram, Elizabetes ielā auto stāvvietas tiks organizētas paralēli brauktuvei, auto transportam paredzēto joslu skaits nemainīsies un velo joslas tiks organizētas aiz auto novietnēm – labajā pusē “pa spalvai” auto kustībai un kreisajā pusē pretēji. No autobraucēju viedokļa, mainīsies tas, ka uzmanīgāk būs jāveic labais pagrieziens, jo tur būs velo josla. Jau šobrīd noteikumi paredz, ka autobraucējiem ir jāpalaiž velosipēdists, ja viņš ir aiz automašīnas un tuvojas krustojumam, tā kā jāsaka, ka nekas daudz nemainīsies.
V.S.: - Es pat teiktu, ka mainās pozitīvā ziņā. Iepriekš auto vadītājs varēja neiedomāties par to, ka tur varētu būt velosipēdists, taču tagad labajā pusē būs iezīmēta velo josla, kas kalpos kā atgādinājums paskatīties. Vēl viens pozitīvs fakts ir tas, ka autobraucējam riteņbraucēju pamanīt ir vieglāk, ja tas brauc viņam līdzās.
T.K.: - Šī ir tēma, par kuru daudz diskutējam arī mēs, velobraucēji. Viena no pieejām būtu, ka velobraucējam jāatrodas uz brauktuves, maksimāli tuvu autobraucējam. Piemēram, uz Skolas ielas veloceliņa varam manīt otru pieeju – velosipēdists ir savā pasaulē un ar autovadītāju satiekas tikai krustojumā. Es domāju, ka jābūt gan vienam, gan otram risinājumam – arī nepieredzējušiem riteņbraucējiem jādod iespēja nokļūt Rīgas centrā.
Rīgas velo darba grupa strādā arī pie ilgtermiņa risinājumiem
V.S.: - Ir arī lietas un tēmas, kas nav paredzētas tikai uz vasaru – ar tām nodarbojas Rīgas velo darba grupa.
T.K.: - Mēs ne tikai projektējam līnijas uz brauktuves, bet arī izstrādājam kopējo vīziju, kādai vajadzētu izskatīties Rīgai, un tas neattiecas tikai uz Rīgas centru. Centrs ir prioritāte, jo ceļu satiksmes negadījumu statistika rāda, ka šī vieta uzskatāma par visbīstamāko tieši šaurības dēļ, Mana vīzija ir tāda, ka ir jāizstrādā publiskā telpa, kur ir nepieciešamas speciālistu zināšanas. Rīgas velo darba grupa ir mans aicinājums lielākajām biedrībām, kā piemēram, Rīgas velo nedēļai un Latvijas Riteņbraucēju apvienībai, saiet kopā un spriest par risinājumiem, izstrādāt sadaļas vīzijai, bet tā nav pierasta prakse. Parasti tiek pasūtīts liels projekts, kuru izveido kāda būvfirma, bet nav arī tā, ka netiks iesaistīti profesionāļi – velo joslu veidošanā tiks iesaistīti arī eksperti.
V.S.: - Kas ir padomā attiecībā uz Rīgas velo programmu?
T.K.: - Šī iedvesma nāk no tādām valstīm, kā Dānija – viņi saprot, ka,investējot velo infrastruktūrā, ilgtermiņā būs mazāk slimnieku un izdevumu, tādēļ cenšamies ielikt pamatu Rīgas velo programmā, kas kalpos kā uzskates materiāls valstij.
V.S.: - Jāpiebilst, ka tā nav velo satiksmes programma, šeit tiek domāts par visām jomām – izglītību, veselību, u.c.
“Vanšu tilts ir labs piemērs tam, ko nodara pārlieku platas auto joslas”
V.S.: - Pirms pāris nedēļām, Rīgā viesojās speciālists no Ungārijas – Zolts Kilians, kurš izteica arī savu viedokli par Rīgas ielām.
T.K.: - Šo ekspertu uzaicinājām ar mērķi kritizēt mūsu darbu no malas. Atziņa ir šāda – cilvēks, kurš tikko iebraucis Rīgā, jūt auto transporta absolūto dominanci un saka, ka ielas ir daudz par platu. Svarīgi bija pievērst citu institūciju uzmanību, ka mēs neesam vienīgie, kas sūdzas par infrastruktūras plānojumu.
V.S.: - Man patika, kā viņš izteica viedokli par Vanšu tiltu. Viņš teica, ka mašīnas brauc trīs joslās, lai gan tām atvēlētas divas, turklāt, ka viņš saskatīja vietu vēl veselām divām velo joslām.
T.K.: - Vanšu tiltam ir tāda problēma, ka šeit visi pārvietojas lielā ātrumā un, jo ātrāk brauc, jo šķiet, ka vietas ir mazāk, tādēļ arī autovadītāji pašorganizējas – lai gan šeit ir tikai divas auto joslas centra virzienā, sastrēguma režīmā tie brauc trījās. Tas vien pierāda, ka, braucot mazākā ātrumā, satiksme kļūst efektīvāka. Pirmkārt, cilvēki nebaidas braukt tuvāk viens otram, otrkārt, arī savstarpēji ievērotā distance kļūst mazāka, jo lielākos ātrumos arī distance ir lielāka.
V.S.: - Piekrītu, jo, piemēram, braucot ar ātrumu 70 km/h pa Vanšu tiltu, neviens nebrauks ar 5 metru distanci.
T.K.: - Tieši tā! Vanšu tilts ir lielisks piemērs tam, ko nodara pārlieku platas auto joslas. Tas, kas man šķiet ļoti neefektīvi, ir fakts, ka cilvēki izbrauc, piemēram, no Valdemāra ielas, nosēdējuši sastrēgumos tiek uz Vanšu tilta un spiež gāzi grīdā.
V.S.: - Jā, ceļš, braucot no Pārdaugavas, ir tukšs, vienīgi pie Slokas ielas, kur ir luksafors, atkal rodas sastrēgums.
T.K.: - Tad kāda jēga ir gāzēt, ja beigās visi atkal sēž sastrēgumos? Tā vietā visi mierīgi, braucot ar ātrumu 50 km/h varētu tikt līdz Slokas ielai. Šis samazinātais ātrums mums ļautu uz brauktuves rast papildu vietu velojoslām.
Materiāls tapis sadarbībā ar Rīga Radio 94,5 FM www.RigaRadio.lv
