Arvien biežāk sastopamies ar gadījumiem, kad riteņbraucējiem tiek liegts ar velosipēdu pārvietoties sabiedriskajā transportā. Vadītāji uzstājīgi pieprasa izkāpt. Pat tad, ja tramvajā, trolejbusā vai autobusā maz pasažieru un ritenis nevienam netraucē. "Rīgas Satiksme" ir noteikusi, ka velosipēdus pārvadāt sabiedriskajā transportā drīkst, taču tikai tad, ja tas speciālā apvalkā. Velosipēdistu pieredze rāda, ka parasti nepieciešamība kāpt ar riteni sabiedriskajā nav plānota - sāk līt, gadās tehniska ķibele, ir nogurums.
2.septembrī portālā TVNET bija publicēts kāda riteņbraucēja stāsts par piedzīvoto tramvajā. Publicējam fragmentu, pilns teksts lasāms http://www.tvnet.lv/zinas/tava_balss/390386-izlama_un_izmet_no_tramvaja
"...braucot uz darbu, pārsitis velosipēda riepu. Tā kā tas noticis netālu no Kr.Barona ielas sākuma Rīgas centrā, vīrietis paņēmis savu bojāto velosipēdu un devies uz tramvaju. Viņš vēlējās aizvest riteni līdz aptuveni 4 kilometru attālumā esošajai velosipēdu darbnīcai, jo ar pārsistu riepu tas, protams, nebija braucams.
Liels bija vīrieša pārsteigums, kad viņš iecēla bojāto riteni 11.maršruta tramvajā. Lai arī viņš bija iegādājies divas papildu biļetes, tramvaja vadītāja sāka uz viņu kliegt, ka tramvajā ar riteni aizliegts kāpt. Viņa klaigāja, lai pasažieris saucot taksi, kas aizvedīs viņa riteni, vai arī lai jaucot to ārā un tinot lupatās kā bagāžu.
Vīrietis paņēmis riteni un izkāpis no šā tramvaja ārā. Domāja sagaidīt nākamo tramvaju un braukt ar to. Taču arī tā vadītāja izraidīja nelaimē nonākušo pasažieri no tramvaja. Turklāt šajā situācijā nepieklājīgi uzvedās arī divi tramvajā sēdošie pensionāri.
/../ Rupji izraidīts no tramvaja, vīrietis bija spiests zvanīt tuviniekiem un lūgt, lai viņu kopā ar riteni aizved uz remontdarbnīcu. Viņš uzsver, ka šai gadījumā vairāk uztraucas nevis par vadītāju attieksmi pret viņu, bet gan citiem cilvēkiem, kurus varētu piemeklēt līdzīga nelaime."
11.augustā portāls Mango.lv ziņoja par to, ka tieši velosipēda dēļ skaidrošanos ar biļešu kontrolieriem nācies piedzīvot populārajam radio dīdžejam Egonam Reiteram. Publicējam fragmentu (pilnu ziņu lasiet http://mango.delfi.lv/zinas/slavenibas/citi/egons-reiters-padzits-no-tramvaja.m?id=40049067)
"...otrdienas vakarā, kad Egons konstatēja velosipēda riepā caurumu, viņš izlēma mājup doties, izmantojot tramvaju, bet drīz vien kontrolieri viņu no vagona mēģināja patriekt.
"Man ļoti negribējās savu riteni stumt līdz mājām, tādēļ izlēmu, ka ātrāk būs, ja izmantošu tramvaju," izklaides portālam Mango stāsta Reiters. Kā jau katram pasažierim pienākas, tā arī dīdžejs, nevienam netraucējot, ielicis savu riteni sestā maršruta tramvajā, samaksājis par biļeti un mierīgi cerējis nokļūt mājās.
Diemžēl Reiteram nācās vilties, no kontrolieriem uzzinot, ka divriteņa pārvadāšana sabiedriskajā transportā kopš šī gada 15. jūlija vairs nav atļauta, ja vien tas nav iesaiņots tā, lai nesmērētu citus pasažierus un transportlīdzekļa salonu.
"Likums ir likums! - skaļi noteica kontrolieri," atstāsta Egons, kuram pēc pārrunām ar kontrolieriem ceļu līdz savam galamērķim tomēr izdevies veikt.
Dīdžejs stāsta, ka jaunais likums viņam ir pārsteigums, jo viņam pašam ne reizi nav traucējis kāda pasažiera sabiedriskajā transportā pārvadātais divritenis."
Līdzīgs gadījums aprakstīts arī Dāvja Drēziņa blogā
(fragmenti no
http://davisdrezins.wordpress.com/2011/08/11/asaras-vilciena-un-tramvaja/)
"...Bija plāns nogaidīt kamēr ārā līst, tomēr nekā. Līst un līst. Nolēmām, ka brauksim ar tramvaju, velosipēdus ņemot līdzi salonā – tā teikt, nopirksim velosipēdam biļeti. Šeit vēlos piebilst, ka neesam nekādi velosipēdu ņuņņas vai iesācēji, kas nevar pabraukt pa lietu. Gluži vienkārši, tovakar viss bija jau pieriebies, un nolēmām sevi nedaudz palutināt ar mājīgo tramvaja salonu.
Piebrauc smaidīgs tramvajs, mēs rāpjamies iekšā, bet viss prieks beidzas, kad salonā atskan pārsteidzoši maigi nopīpēta balss – “Ar velosipēdiem kāpjam ārā. Tālāk nebraukšu”. Protams, ka jākāpj, jo visi pasažieri uz tevi skatās kā uz spitālīgo, jo tev ir velosipēds. Tas jau nekas, ka turpat blakus sēž pārdzēries bomzis, kurš noteikti tikko bija nomazgājies un ir validējis savu sasodīto etalonu.
Izvelkamies no tramvaja. Es atkal sāku raudāt. Sak’, (wannabe Ivars Ījabs) nu, kā tā var būt? Tik neiecietīgi. Ārā tak līst. Internetā sāku pētīt velosipēdu pārvadāšanas noteikumus sabiedriskajā transportā (http://www.rigassatiksme.lv/?sadala=86), un secinām, ka velosipēdu tagad var vest tikai ietītu plēvē. Murgs. Lietus laikā tīt velosipēdu plēvē varētu būt laba atrakcija. Mums plēves nebija – kāds negaidīts pārsteigums! Nolēmām gaidīt nākamo tramvaju un riskēt!!!!! Jā, risks bija baigais. Pieturā pieripināja nākamais 4. tramvajs. Lieki piebilst, ka tramvaju bijām nogaidījuši kādas 20 min., stāvēdami lietū. Izskatījāmies diezgan nožēlojami, tādēļ laikam tramvaja vadītājas Vallijas sirds atmaiga. Paldies, Jums Vallija! Paldies. Iespējams, ja nebūtu Jūs, man šobrīd būtu plaušu karsonis, vai arī minoties ar velosipēdu uz mājām, mani būtu notriekusi fūre, kas ved rozīnes. Kad kāpām ārā no elektriskā spēkrata, Agate, pateicībā Vallijai, iedeva aploksni ar vienu latu – kafijai un bulciņai galapunktā./../
Saprotams, ka pārpildītā transportā stibīt iekšā velosipēdu ir muļķīgi – tiks smērētās pasažieru baltās lina bikses un kleitas -, tomēr vakaros, kad transports ir tukšs un laika apstākļi ir stihiski, tad kādēļ gan laipnais sabiedriskā transporta vadītājs nevarētu apžēloties par velosipēdista skumjo dvēseli. Pie tam, ar ko velosipēda riepas atšķiras no apavu zolēm – vienādi netīras."
Arī Dārtas blogā (http://daarta.wordpress.com/tag/velosipeds/) aprakstīts līdzīgs gadījums. Lūk, fragments:
"Lai nebūtu jābrauc pa lietu līdz pašām mājām, aizminos līdz Mežciemam un gaidīju savu autobusu, kurā iekāpjot biju domājusi apsegt riteni ar vienu no lietusmēteļiem (jo noteikumos rakstīts, ka vadāt Rīgas Satiksmes transportlīdzekļos var tikai apklātus vai kastē ievietotus velosipēdus). Laimīga sagaidīju 16. autobusu. Nopriecājos, kad ieraudzīju, ka vietā, kur parasti novieto bērnu ratiņus, neviens nestāv un varēšu ērti tur iestumt savu braucamrīku.
Es knapi paguvu iecelt riteni, kad viss mans prieks noplaka. Pie manis no vadītāja kabīnes pienāca autobusa šoferis un skaļi, pa visu autobusu uzsauca: “Jaunkundzīt, riteni autobusā nedrīkst vest!” Skatījos uz viņu ar lielām acīm un no šoka nezināju, ko darīt.
Visi autobusa pasažieri uz mani blenza ar nosodošiem skatieniem, jo kavēju viņu mājupceļu. Kad turpināju blenzt uz šoferi, tas ar smaidu uz lūpām man parādīja uz durvju pusi un man neatlika nekas cits, kā pamest autobusu.
Tikai pēc izkāpšanas iedomājos, ka man vajadzēja šoferim pateikt to, ka es riteni apsegšu, un tā nav problēma. Bet situācija mani pārāk ļoti samulsināja, tādēļ man nekas cits neatlika kā bezgala niknai riteņot līdz mājām lietū. Kad ritenis piezemējās dziļā peļķē, skaļi iesaucos ne pārāk pieklājīgos vārdos. Kaut savā ziņā pati biju vainīga, visu ceļu klusi lādējos uz autobusa šoferi. Viņš taču varēja nedzīt mani lietū. Es saprastu, ja autobuss būtu piebāzts… Bet tajā aizņemti bija tikai sēdekļi."
Un, kāda ir jūsu pieredze?
Veloriga.lv aizstāv pozīciju, ka velosipēdu pārvadāšana sabiedriskajā transportā būtu jāatļauj bez pašreizējiem ierobežojumiem. Nosakot vien to, ka velosipēda īpašnieks ir atbildīgs, lai pret velosipēdu nesavārtītos citi pasažieri. Tukšā tramvajā vai trolejbusā problēmu nebūs, pustukšā pietiktu, ja aizstātos braucamajam priekšā, bet pilnā - vai nu nekāptu ar velosipēdu, apzinoties, ka kādu var savārtīt, vai arī apsegtu ratus (kaut ar kādu apģērba gabalu).
