Par projektu|Preses relīzēm|Reklāmas iespējas
Seko mums:
 Meklēšana:
 





Aktuālā aptauja
Kurās Rīgas centra ielās vajag velojoslu?
Brīvības
Čaka/Marijas
Valdemāra
Elizabetes
Lāčplēša
Stabu
Visās minētajās
Nevienā
Cits variants (ierakstiet komentārā)
 
(varat balsot reizi dienā)
aptaujas rezultāti »
iesaka veloriga.lv


Kā pareizi pieslēgt velosipēdu. Statīvu veidi un video!




Saulkrastu velosipēdu muzejs



Velosipēdu muzejs Krievijā!

 
 



Intervija ar Jāni Belecki. Rīga gatavojas Pasaules velokurjeru čempionātam

Ziņa publicēta: 07.09.2017 21:33
Augusta vidū Kanādā notika 25. Pasaules velokurjeru čempionāts. Pasākums, kura pirmsākumi meklējami 1993. gadā Berlīnē, katru gadu pulcē vairākus simtus pilsētas riteņbraucējus no visas pasaules, radot lielākos urbānās velokultūras svētkus gadā. Arī Rīgas ielās sastopamie velokurjeri no SIA “Velokurjers” kopš 2011. gada piedalās šajās sacensībās, nesot Latvijas vārdu starp pasaules ātrākajiem, spēcīgākajiem un gudrākajiem pilsētas un velosipēdu pavēlniekiem.

2018. gada Pasaules velokurjeru čempionāts notiks Rīgā, piepildot pilsētu ar aptuveni pieciem simtiem dalībnieku, kuri sabrauks salīdzināt savu veiklību vairāk kā desmit dažādās disciplīnās. Viens no čempionāta organizatoriem un piecu pasaules, Eiropas un Ziemeļeiropas čempionātu dalībnieks Jānis Belecks (Nereta), tikko atgriezies no Helsinkiem, kur norisinājās Ziemeļeiropas velokurjeru čempionāts, stāsta, ka piedalīties pasākumā var jebkurš, kuram ir vēlme, velosipēds, ķivere, soma un pildspalva.

No kā sastāv šis čempionāts? Kādas ir distances?

‌Galvenās disciplīnas ir velokurjera darba imitācijas sacensības braucējiem ar un bez kravas (cargo race/main race). Pārējās disciplīnas nosaka paši organizatori – kā un ko viņi grib. Ir tradīcija, ka liela daļa dalībnieku ir fiksētiem velosipēdiem, tāpēc ir tādas disciplīnas kā skids, footdown, track stand, backward circles. Katrai disciplīnai ir savi rezultāti un apbalvošana, tāpēc ir vērts piedalīties pat tad, ja braucējs domā, ka spēj gūt labus panākumus kaut vienā disciplīnā. Ja dalībnieks domā, ka viņam labi sanāk ar fiksīšiem taisīt visādus brīnumus, tad var piedalīties fiksīšu pasākumā, nemaz nebraucot galvenajā sacensībā.

Kāds ir šī pasākuma mērķis?

‌Šīs nav olimpiskās spēles, šeit ir jūtama amatu brālība. Mērķis ir apvienot viena amata pārstāvjus, jo pasākumā ne tikai sacenšas, kurš ir ātrākais kurjers, bet arī dalās pieredzē, piedzīvojumos, ikdienas darbos, kā arī socializējas. Tāpat tā ir urbānās velokultūras popularizēšana. Atbraucot var redzēt velo tehnikas jaunumus, tirdziņā var nopirkt jaunu inventāru, notiek pieredzes apmaiņa, jaunu draugu iegūšana. Pilsētas iedzīvotājiem tā ir iespēja atnākt paskatīties, kā  notiek kurjera darbs. Citādi pilsētā ikdienā var tikai redzēt, ka velokurjers braukā apkārt un vadā sūtījumus, bet no malas cilvēki nezina, kā tas ir. Lai gan lielākai daļai velokurjeru tas ir dzīvesveids, velokurjeru čempionāts palīdz izprast, kāds ir velokurjeru darbs. Sacensībās skatītāji redz – “Oho, redz, kā šie čaļi riktīgi bliež!”, “Oho, kādu kasti kurjers veda uz muguras!”. Var redzēt atdevi no čempionāta dalībniekiem!

25. Pasaules velokurjeru čempionāts Monreālā notika no 9. līdz 14. augustam, pulcējot aptuveni 300 dalībnieku. Cik cilvēki piedalījās no Latvijas un ko jūs darījāt?

‌Komandas lielums ir atkarīgs no čempionāta norises vietas: ja būs Ziemeļamerikā, tad lielākā daļa dalībnieku būs no Kanādas un ASV. Ja Eiropā, tad no Eiropas valstīm. Tāpēc visu šajā gadījumā izlemj ģeogrāfiskais stāvoklis. Bija dalībnieki arī no Meksikas, Indonēzijas, Taivānas, Japānas. No Latvijas šogad piedalījāmies divi, taču mēs pasākumu apmeklējām no cita skatu punkta. Ja citus gadus braucām uz Pasaules un Eiropas velokurjeru čempionātiem kā dalībnieki, tad šoreiz, gatavojoties 2018. gada čempionātam, mēs braucām kā brīvprātīgie – palīdzēt un paskatīties pasākumu no otras puses. Sacensībās mums bija pašiem savs Rīgas kontrolpunkts, pārstāvot nākamo čempionātu.

‌Vai sanāca apskatīt Monreālu? Kas pārsteidza Kanādā?

‌Ir atšķirība – starp miljonu pilsētu un, piemēram, Rīgu, Viļņu vai Tallinu. Viss ir daudz lielāks. Esmu bijis Ņujorka, Čikāgā, tāpēc Monreālā mani daudz kas nepārsteidza. Ja salīdzina Kanādu ar ASV, tad Kanādā viss bija tīrāks, sakoptāks. Uzkāpām arī augstākajā Monreālas punktā – Mont Royal kalnā, no kuras paveras panorāmas skats uz pilsētu.

Vai velokurjeri un velokurjeru sports Kanādā ir populārs? Vai tas tikpat populārs kā Latvijā?

‌Kanādā un ASV velokurjeru vēsture ir daudz senāka. Šī profesija viņiem ir vairāk attīstīta. Ziemeļamerikas un Eiropas velokurjeri ļoti krasi atšķiras. Eiropas kurjeri parasti strādā lielās kompānijas pa 10 – 15 velokurjeriem, kur visiem ir vienādi krekliņi, viens brends. Amerikas kurjeri ir pašnodarbinātie. Viņi brauc vieni. Kurjeru kompānijas ir kā loģistikas firmas, kur strādā 4 – 5 kurjeri, kas ir pašnodarbinātie. Un viens kurjers strādā pie vairākām kompānijām. Viņam zvana un, ja viņš var veikt šo piegādi, tad veic. Līdz ar to nav vienotas formas, somas. Par velokurjeru darbu kā sporta veidu – viņiem ir gan Ziemeļamerikas, gan ASV čempionāti. Latvijā ir grūtāk, jo pārsvarā mēs esam tikai Rīgā un tās ir dažas kompānijas. Kurjeru nav tik daudz. Šveicē kurjeri ir aptuveni četrās pilsētās un katrā ir ap 50 kurjeru. Savukārt Čikāgā vien strādā 300 velokurjeri. Tātad ir no kā taisīt sacensības. Protams, čempionātā var piedalīties jebkurš cilvēks arī no malas, ne tikai esošie vai bijušie kurjeri, tomēr, ja taisītu Latvijas čempionātu, tajā piedalītos 10 – 15 velokurjeri.

‌Vai Rīga ir gatava organizēt 2018. gada sacensības?

‌Jā, protams! Mēs bija gatavi organizēt šo pasākumu jau pagājušogad, kad Parīzē prezentējām Rīgu. Pilsētu, kurā notiks pasākums, izvēlas divus gadus iepriekš, dalībniekiem balsojot. Izvēle nav atkarīga tikai no valsts prezentācijas, jo ļoti svarīgs faktors ir arī dalībnieki, kas piedalās no šīs valsts. Dalībniekiem ir jābrauc un jāpiedalās čempionātos, lai citi dalībnieki zinātu viņus, tāpat viņiem jāpazīst cilvēki, tādā veidā parādot, ka esi spējīgs noorganizēt pasākumu. Piemēram, ja uz Latviju atbrauks kāds puisis no Maskavas, sakot, ka grib organizēt pasākumu un uz balsošanu liks “Maskava 2020. gada čempionāts”, tad par viņu neviens nebalsos, jo neviens viņu nepazīs un nebūs zināms, vai viņš ir spējīgs noorganizēt šīs sacensības. Jābrauc 3-4 gadus pa čempionātiem un sevi jāpierāda. Nav obligāti jābrauc pa pirmajām vietām, bet vienkārši jābūt pasākumā. Tad pārējie vairāk uzticēsies.

No velokurjera skatu punkta esi redzējis ļoti daudzu valstu ielas un infrastruktūru. Ar ko Rīga varētu būt interesanta pasaules velokurjeriem? Vai Rīga kaut kā atšķiras?

‌Ar to, ka čempionāts tik tālu uz austrumiem nekad nav bijis. Tas ir bijis Stokholmā, Varšavā, tomēr ne šajā Eiropas daļā. Rīga būs kaut kas jauns un eksotisks citiem dalībniekiem, jo Latvija ir maza valsts un daudzi pat nezina, kur tāda atrodas.

‌Dalībnieki parasti ir tieši kurjeri, un viņi brauks neatkarīgi no tā, vai tur ir vai nav veloceliņi. Kurjeriem nav problēmu braukt starp mašīnām, autobusiem – viņiem tas netraucē. Velokurjers katru dienu ir satiksmē. Vienīgi, kas varētu ietekmēt, ir ceļa - autovadītāju, gājēju un velosipēdistu – kultūra uz ielām. Tas ir vienīgais, ar ko varētu pārsteigt. Čempionāta norises laikā gan neviena disciplīna nebūs ar izbraukšanu reālā satiksmē, jo tad vajadzētu slēgt satiksmi, citādi tas ir liels riska faktors. Visi brauc ātri, jo tās ir sacensības. Tāpēc tas notiks ierobežotā teritorijā – slēgtā trasē.

Uz ko jābūt gataviem dalībniekiem, kas nekad nav piedalījušies? Vai tas ir droši?

‌Dalībniekiem būtu jāzina, kurās disciplīnās vēlas piedalīties, tām vajag sagatavoties, laicīgi ierasties. Drošība ir tikpat liela, kā jebkurā citā velosporta veidā. Kāds var nokrist, kāds cits var uzbraukt virsū, var būt traumas, bet tas ir tāpat kā, piemēram, kalnu vai šosejas divriteņu vai BMX sacensībās. Riska faktors ir tieši tāds pats! Viss ir atkarīgs no pašiem braucējiem vai viņu velosipēda stāvokļa.

Vai tas ir skatītājiem pievilcīgs sporta veids?

‌Jā, jo trase ir slēgta, tāpēc var vairāk redzēt. Ja šosejas velobraukšanā skatītājs redz tikai to posmu, kurā atrodas, tad šajā gadījumā kurjeri riņķo visu laiku pa trasi, brauc garām skatītājiem. Līdz ar to tas ir dinamiskāk, skatāmāk, riteņbraukšana ir asāka. Ir ko redzēt! Skatītāji var vairāk saprast kurjeru ikdienu, darbu, paskatīties no cita redzes loka, kas tas tāds ir, apmeklēt tirdziņus un koncertus. Helsinkos varbūt ir 10 kurjeri, bet vakarā pasākumā ir 50 cilvēki, kas izskatās par kurjeriem ar cepurītēm, somām, ekipējumu. Kāpēc kurjeru ekipējums ir pievilcīgs? Tāpēc, ka tas ir pārdomāts – ātri jābrauc, ātri jādomā, ātri jāpieslēdz. Līdz ar to viss ir pārdomāts – saslēdzējs, lai pēc iespējas ātrāk var pieslēgt, somas ūdensnecaurlaidīgas un tādas, lai var ātri atvērt un aizvērt, ielikt iekšā un izņemt, cepurītes ar nadziņu, lai saule nespīd vai lietus notek, slēdzenes atslēgas piekārtas pie rokas, lai ātri var pieslēgt, atslēgt un braukt tālāk. Lai nav jāņem laukā no kabatas, kavējot laiku. Līdz ar to ļoti ērti un efektīvi! Viss ir izdomāts tā, lai pēc iespējas ātrāk varētu izdarīt darbu.

Kādas emocijas gūst dalībnieki? Vai valda spriedzes gars vai pasākums notiek pozitīvā atmosfērā?

‌Visnotaļ pozitīvas, jo aizbrauc uz pasākumu no otras pasaules malas, satiec draugus, kurus pēdējo reizi esi redzējis, iespējams, tikai pirms gada. Apvaicājies, kā iet, ko dara citi. Pa gadu daudz kas ir mainījies – kāds aprecējies, kādam piedzimis bērns, kāds uzsācis savu biznesu, kāds aizgājis no kurjera darba, bet joprojām braukā uz čempionātiem, jo tas ir asinīs. Vakarā ir pasākumi, pa dienu ir tirdziņi. Tas ir kā festivāls.

‌Sacensībās vienmēr organizatori dalībniekiem atgādina, ka viņiem jābūt pieklājīgiem kontrolpunktos, jo tas ir kā klients. Ja kurjers aiziet pie klienta, viņš uz to nebļaus. Sacensībās viss atkarīgs no cilvēka. Rīvēšanās starp dalībniekiem var sākties, ja ir kādas tehniskas ķibeles – dalībnieks noliek riteni, cits noliek savu riteni uz viņa, kāds apskrāpē cita dalībnieka riteni vai stūre ieķeras cita spieķos, tos salaužot. Dalībnieki var būt neapmierināti, ja kāda cita dēļ jābeidz trase. Citādi viss ir pozitīvā gaisotnē, ir koncerti un pasākumi.

Kurjers, ātrs, fiziski aktīvs un uz velosipēda, jaunajai paaudzei varētu šķist stilīgs. Vai Latvijā būt par velokurjeru ir stilīgi un cik tas ir populāri?

‌Cilvēki bieži redz, ka kurjers braukā, grib pamēģināt. Domā, kas tur tāds – “brauc visu dienu ar riteni un viss forši”. Bet tie, kas pārsvarā atnāk vasarā strādāt par kurjeru, bieži vien rudenī aiziet prom, jo tas ir grūts darbs. Nevar teikt “es šodien ārā nebraukšu, jo ārā lietus līst, ārā ir pluss vai mīnus trīsdesmit grādi”. Tas ir darbs, kas jādara jebkuros laikapstākļos. Ziemā bieži kurjers var būt pārsalis, rudenī izlijis, bet darbs jāizdara neatkarīgi. Ja kāds vēlas pamēģināt, kā ir strādāt par velokurjeru, tad jānāk novembrī, nevis vasarā, kad saulīte spīd un tu ar riteni vari ripināties pa pilsētu.

‌Kāds ir tipisks velokurjers Latvijā un pasaulē?

‌Latvijā velokurjeru nav tik daudz, viņi arī tik bieži nemainās. Liela daļa ir jauni cilvēki, studenti vai tikko pabeiguši skolu, kas ikdienā braukā ar riteni. Tomēr nav tāda tipiska stereotipa, kāds ir kurjers. Pasaulē ir daudzi braucēji, kam tas ir tikai darbs, citiem tas ir dzīvesveids. Ar to arī kurjeri atšķiras. Tie, kam tas ir dzīvesveids, braukā pa čempionātiem, citām sacensībām un ir kurjeri 24 stundas 7 dienas nedēļā. Tie, kam tas ir darbs, nostrādā savas stundas un pēc sešiem vakarā vairs nav kurjeri.

Vai Velokurjeru čempionātā noder darbs velokurjeru uzņēmumā? Vai ir atšķirība starp dažādām pasaules pilsētām?

‌Par ļoti labām vietām cīnās kurjeri no lielām pilsētām, jo viņi ikdienā veic lielāku distanci, viņiem tās ir jāveic ātrāk. Tāpēc viņiem ir labāka fiziskā sagatavotība, lielāks ātrums, vairāk ielas jāzina, kas palīdz uztrenēt ātrāku plānošanu, sagremot informāciju, kas ir jāsaprot. Ja Rīgā kurjers, nenokāpjot no velosipēda, maksimums brauc 20 minūtes, piemēram, uz lidostu, tad megapilsētās kurjeram visu laiku jāveic lieli attālumi un maršruts jāizplāno tā, lai nebūtu jābrauc kāds līkums. Lielāka satiksme, vairāk ielu, līdz ar to labāka ir gan fiziskā sagatavotība, gan maršruta plānošana.

Kāds aprīkojums nepieciešams, lai piedalītos?

‌Velosipēds, ķivere, soma un pildspalva. Tas, kāds velosipēds katram būtu labākais, atkarīgs no tā, uz kā braucējs jūtas ērti. Cits labi jūtas uz kalnu divriteņa ar lielām riepām, cits ar šosejas velosipēdu, kas ir ļoti viegls un aerodinamisks. Tas katram ir individuāli. Čempionātā var redzēt dažādus velosipēdus un dažādus rezultātus, no kā var secināt, ka nav noteicoši, vai velosipēds ir par 100 vai 5000 eiro. Jo arī tādus var redzēt čempionātā – no vienkāršiem  līdz profesionāļiem sporta riteņiem.

Kādas īpašības garantē uzvaru?

‌Pirmkārt, svarīga ir spēja plānot maršrutus, dalībnieka attapīgums un loģiskā domāšana. Otrkārt, dalībnieka ātrums un fiziskā sagatavotība. Treškārt, velosipēds. Velokurjera darbs veicina uzvaru čempionātā! Potenciālais dalībnieks var būt ļoti labs šosejas braucējs, bet, ja viņš nepareizi izplānos maršrutu, tad nevinnēs. Protams, arī ātri jābrauc. Nevar stumt riteni un brīnīties, ka nav rezultāta. 

Patika? Lasi arī tupmāk, atzīmē
Tavs komentārs:
Vārds, Uzvārds:*
e-pasts:* (netiek publicēts)




Preses relīzēm, paziņojumiem, cita veida informācijai:

Ziņojiet par jaunumiem


Partneri un draugi
 »
Top.LV